| BIELORUSSO [ Sokalau Vojus, 2020]
|
MIETS | СЛУП [1] |
| |
Vectēvs Sisets man teica | Золкам на ганку я й Сызэт |
Agri no rīta pie vārtiem | Сонца чакалі былі, |
Kad mēs gaidījām sauli | А па дарозе сьледам у сьлед |
Un redzējām gaŗām braucošus ratus | Сонна павозкі паўзьлі. |
| |
Siset, vai tu neredzi šo mietu | Бачыш, Сызэт, мы да слупа |
Pie kuŗa mēs visi esam piesieti? | Ўсе прывязаныя тут... |
Ja mēs nevarēsim no tā atbrīvoties | Што нам, па-твойму, трэба зрабіць, |
Mēs nekad nevarēsim brīvi staigāt | Каб уцячы ад пакут? |
| |
Ja mēs visi vilksim, tas nokritīs | Разам хістайма слуп стары — |
Tas nevar turēties ilgi | Ён жа няволіць нас, сябры. |
Noteikti tas kritīs, kritīs, kritīs | Зараз ён храсьне, храсьне, храсьне |
Tam ir jābūt jau ļoti sapuvušam | І парыне дагары. |
| |
Ja tu to stipri vilksi šeit | Я пацягну яго сюды, |
Un ja es to stipri vilkšu tur | Ты пацягні яго туды — |
Noteikti tas kritīs, kritīs, kritīs | Ён не стрывае, храсьне, храсьне, |
Un mēs varēsim atbrīvoties | Будзе воля назаўжды. |
| |
Bet, Siset, jau ilgu laiku | Слухай, Сызэт, столькі часу прайшло, |
Manas rokas ir nobrāztas | Скура з далоняў спаўзла. |
Un kad spēki mani pamet | Слуп не слабее, і множыцца зло — |
Tas kļūst platāks un lielāks | Як жа пазбавіцца зла? |
| |
Protams, es zinu, ka tas ir sapuvis | Слухай, Сызэт, слуп цяжкі як-ніяк, |
Bet Siset, tas ir tik smags | Хоць і даўно спарахнеў, |
Ka pamazām spēki mani pamet | Часам зьнясіленым чуюся я — |
Atkārto man savu dziesmu | Ты нагадай мне свой сьпеў. |
| |
Ja mēs visi vilksim, tas nokritīs | Разам хістайма слуп стары — |
Tas nevar turēties ilgi | Ён жа няволіць нас, сябры. |
Noteikti tas kritīs, kritīs, kritīs | Зараз ён храсьне, храсьне, храсьне |
Tam ir jābūt jau ļoti sapuvušam | І парыне дагары. |
| |
Ja tu to stipri vilksi šeit | Я пацягну яго сюды, |
Un ja es to stipri vilkšu tur | Ты пацягні яго туды — |
Noteikti tas kritīs, kritīs, kritīs | Ён не стрывае, храсьне, храсьне, |
Un mēs varēsim atbrīvoties | Будзе воля назаўжды. |
| |
Vectēvs Sistes vairs neko nesaka | Час праляцеў, Сызэт маўчыць, |
Sliktais vējš viņu ir aiznesis | Зьнёс яго вецер бяды, |
Viņš vienīgais zina uz kurieni | Зьнік ён, няма каму болей вучыць, |
Un es esmu pie vārtiem | Я ж і цяпер як тады. |
| |
Un tad, kad iet gaŗām jauni puiši | З ганку на моладзь дзіўлюся сваю |
Es iztaisnojos, lai dziedātu | І дзеля заўтрашніх дзён |
Siseta pēdējo dziesmu | Сёньня я песьню Сызэта пяю |
Pēdējo, ko viņš man ir iemācījis | Так, як вучыў мяне ён: |
| |
Ja mēs visi vilksim, tas nokritīs | Разам хістайма слуп стары — |
Tas nevar turēties ilgi | Ён жа няволіць нас, сябры. |
Noteikti tas kritīs, kritīs, kritīs | Зараз ён храсьне, храсьне, храсьне |
Tam ir jābūt jau ļoti sapuvušam | І парыне дагары. |
| |
Ja tu to stipri vilksi šeit | Я пацягну яго сюды, |
Un ja es to stipri vilkšu tur | Ты пацягні яго туды — |
Noteikti tas kritīs, kritīs, kritīs | Ён не стрывае, храсьне, храсьне, |
Un mēs varēsim atbrīvoties | Будзе воля назаўжды. |
| |
| |
Zołkam na ganku ja j Syzet
Sonca čakali byli,
A pa daroze śljedam u śljed
Sonna pavozki paŭźli.
Bačyš, Syzet, my da słupa
Ŭse pryvjazanyja tut...
Što nam, pa-tvojmu, treba zrabić,
Kab ucjačy ad pakut?
Razam histajma słup stary -
Jon ža njavolić nas, sjabry.
Zaraz jon hraśnje, hraśnje, hraśnje
I paryne dagary.
Ja pacjagnu jago sjudy,
Ty pacjagni jago tudy -
Jon ne stryvaje, hraśnje, hraśnje,
Budze volja nazaŭždy.
Słuhaj, Syzet, stołki času prajšło,
Skura z dalonjaŭ spaŭzła.
Słup ne slabjeje, i množycca sło -
Jak ža pazbavicca zła?
Słuhaj, Syzet, słup cjažki jak-nijak,
Hoć i daŭno sparahnjeŭ,
Časam źnjasiljenym čujusja ja -
Ty nagadaj mnje svoj śpjeŭ.
Razam histajma słup stary -
Jon ža njavolić nas, sjabry.
Zaraz jon hraśnje, hraśnje, hraśnje
I paryne dagary.
Ja pacjagnu jago sjudy,
Ty pacjagni jago tudy -
Jon ne stryvaje, hraśnje, hraśnje,
Budze volja nazaŭždy.
Čas praljacjeŭ, Syzet maŭcyć,
Źnjos jago vecer bjady,
Źnik jon, njama kam boljej vučyć,
Ja ž i cjapjer jak tady.
Z ganku na moładź dziŭljusja svaju
I dzelja zaŭtrašnih dzjon,
Sjońnja ja peśnju Syzeta pjaju
Tak, jak vučiŭ mjanje jon:
Razam histajma słup stary -
Jon ža njavolić nas, sjabry.
Zaraz jon hraśnje, hraśnje, hraśnje
I paryne dagary.
Ja pacjagnu jago sjudy,
Ty pacjagni jago tudy -
Jon ne stryvaje, hraśnje, hraśnje,
Budze volja nazaŭždy.